Tik dažādā Brisele – ar un bez kāpostiem

Raksta autors Arno Jundze, «Mēs»

Šī pilsēta nav tikai Eiropas Parlaments, deputāti un birokrāti. Pat Briseles kāposti ne. Tā ir vieta, kur beļģi dzīvo savu un savrupu dzīvi.

Purvciems Brisele

Grūti spriest, par ko senāk domājuši Eiropas monarhi, laiku pa laikam iespraužot kādā purvājā mietu un lepni paziņojot – šeit tiks uzbūvēts pilsētdārzs. Arī Briseles nosaukums cēlies no diviem ķeltu vārdiem purvs un ciems, daiļrunīgi raksturojot Beļģijas galvaspilsētas ģeogrāfisko izvietojumu – purvainus upes krastus. Kopš tā brīža aiztecējis daudz ūdens. Purvi nosusināti, bet upe iedzīta pazemes caurulēs. Vietā, kur reiz bija tās gultne, tagad ir plata lielpilsētas iela ar stiklā un betonā būvētiem namiem abās tās pusēs.

Pirmais iespaids, šeit nonākot – viņi taču ir dzimuši šlipsēs, apmierināti, pašpārliecināti, pašpietiekami. Ļautiņi, kas rīta krosu parkā skrien pusdienlaikā. Topošās māmiņas apaļiem punčiem. Gluži kā Kārļa Skalbes pasakā – vieta ar pazemiem, taču ļoti stabiliem un nesatricināmiem griestiem. It kā skaisti, bet jāatzīst, pilsētas pareizais skaistums rada deja vu sajūtu, jo tā vien šķiet, ka briselieši vispirms lūkojuši, kas labs citās pilsētās, un tikai tad sev tādu pašu būvējuši.

Kriminālā Brisele

Pirmā lieta, kas šopavasar pārsteidz atbraucējus, kuri Briselē ierodas, izejot pa Centrālās stacijas durvīm, ir šķietami neiederīgais nožogotais griezto ziedu klājiens uz ietves. No rīta puses ziedi mēdz būt nedaudz apvītuši, bet pēcpusdienās uz šejieni nāk briselieši, nes jaunus un par kaut ko diskutē.

12. aprīlī ar pieciem naža dūrieniem te tika nogalināts 17 gadu vecais Džo van Holsbēks. Slepkavības iemesls bija neiedomājami bezjēdzīgs – Džo atteicās atdot savu MP3 atskaņotāju diviem agresīviem jauniešiem. Pārtikušajai Briselei, kuras iedzīvotāji brauc samērā jaunās un labi komplektētās automašīnās, kam ādas sēdekļi un kondicionētājs ir nevis ekstra, bet ikdiena, bezjēdzīgā slepkavība tik niecīga iemesla dēļ izrādījās katalizators. Tas pierādīja, ka beļģu asinis ir gana karstas un tajās netek jaunās Eiropas birokrātu tinte.

Briseles policija tikai pēc nedēļu garas un dziļdomīgas pauzes atzina, ka videonovērošanas kameras fiksējušas slepkavas – divus emigrantus no Ziemeļāfrikas. Vēlāk šis paziņojums tika papildināts ar frāzi – viņi nāk no musulmaņu aprindām. Šādai klusēšanai bija pamats. Varas pārstāvji baidījās, ka slepkavība izraisīs nemierus. (Beļģijas policija deviņdesmitajos gados pamatīgi norāvās no satracinātajiem pilsoņiem par savu totālo bezspēcību, izmeklējot pedofila Marka Ditrū lietu.)

Mūsdienās daudziem beļģiem ir līdz kaklam tas, ka viņu valstī ir pārāk daudz emigrantu no Āzijas un Āfrikas valstīm. Sociālistu valdīšanas laika atvērtā imigrācijas politika (Beļģijā trūka darbaspēka) pieļāva ļoti vienkāršu naturalizācijas procedūru. Tās rezultāts – gruzdošas nacionālās attiecības un kriminogēnās situācijas saasināšanās. Jāpiebilst, ka Džo van Holsbēka slepkavība bija tikai kārtējā vardarbības ķēdē. Janvārī pieci jauni marokāņi pārgrieza rīkli un atstāja noasiņot kādu melnādainu jaunieti, kurš atteicās pirkt no viņiem zagtu mobilo telefonu. Spilgtā atmiņā beļģiem ir arī elektriķa Patrika Momberta slepkavība – arī tajā vainojami marokāņi, kas par nodarījumu saņēma tikai septiņus mēnešus (!) cietumsoda, jo slepkavības brīdī bija nepilngadīgi.

Par laimi policistiem šoreiz 80 000 tūkstošu lielā protesta demonstrācija Briseles ielās nepārvērtās agresīvā pūlī. Holsbēka vecākiem izdevās noslāpēt kareivīgos lozungus sitiet melnos. Demonstrācija bija klusējoša protesta akcija pret bezjēdzīgo un stulbo vardarbību vienā no pārtikušākajām Eiropas labklājības valstīm, kļūstot par ārkārtīgi nopietnu brīdinājumu gan Beļģijas, tgan visas jaunās Eiropas politiķiem – pārskatiet liberālo imigrācijas politiku!

Kulinārā Brisele

Pēdējos gados arvien vairāk latviešu brauc uz Briseli darba darīšanās. Aizvien aktuālāks tāpēc ir jautājums – kur pēc padarītā darba paēst… Dzīve jaunajā Eiropas centrā pakārtota iebraucēju vajadzībām. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka tūristi ir šīs pilsētas slaucamā govs, bet pieticīga maltīte krodziņā latvietim stipri padārga.

Slaukšana Briselē notiek tipiskā frankofonā manierē – laiski, nesteidzoties. Vai tad jums kur jāskrien, mesjē? Jūsu angļu valodas zināšanas te nebūs vērtē, arī skarbāki krievu valodas izteicieni atšķirībā no dažas citas Eiropas pilsētas te neradīs īpašu efektu. Katrā ziņā – neceriet, ka serviss būs izsmalcināts. Drīzāk gan jums centīsies nodīrāt trīs ādas par vissīkāko pakalpojumu. Beļģija bija pirmā valsts, kurā četrzvaigžņu viesnīcas brokastīs mazā baltā kanniņā atnesa… ūdenī pašķaidītu Nescafe šķīstošo kafiju. Turklāt vārītā ūdens un kafijas proporcijas noteikti bija par labu šķidrumam, kura ķīmisko sastāvu trāpīgi raksturo formula H2O.

Īpašu tūristu kāšanas veidu šo rindu autors novēroja laukumā iepretim vienai no skaistākajām Briseles jūgendstila arhitektūras pērlēm, kādreizējam modes veikalam Old England – tagadējam Mūzikas instrumentu muzejam. Uzņēmīgas, brūnacainas beļģu čigānmeitenes te no ārzemniekiem (vietējos viņas mērķtiecīgi ignorēja) vāca ziedojumus par labu nabaga bārenīšiem. Summa it kā niecīga – kaut 20 eiro. Vai jums tiešām žēl, mesjē? Bārenīši tā cieš! Viņu patversme tikšot būvēta tepat aiz stūra. Ostaps Benders un visi pārējie leitnanta Šmita bērni par šo priekšnesumu priecātos.

Briselē strādājošie latvieši pirmoreiz iebraukušos tautiešus brīdina – uzmanieties ar ēstuvju izvēli. Pilsētas vēsturiskajā centrā izvietotie krodziņi solīto delikatešu vietā pārdod kaķi maisā, t. i., lielveikalos iepirktus un mikroviļņu krāsnī uzsildītus lētus pusfabrikātus.

Īpaši brīnumi rēķinā varot gadīties, izvēloties vīnu. Zināma garantija tam, ka krodziņā vērts ieiet, esot vietējo briseliešu klātbūtne, ja viņu nav – pasākums domāts tūristu slaukšanai.

Nododoties personiskai, diskrētai un konfidenciālai krodziņu ekspertīzei, šo rindu autors var teikt – klausiet tam, ko saka par jums pieredzējušāki cilvēki. Viņi zina, ko runā. Un tā: nelietojiet uzturā pie aperitīva piedāvātos čipsus, sāļos cepumiņus un citus snack. Smukā meitene, oficiante, kas, graciozi gurnus grozīdama, ar sfinksas izteiksmi sejā jums atnesa dakšiņu un vēl pēc piecpadsmit minūtēm varbūt atnesīs arī nazi, tos snack, ko jūs neapēdīsiet, mierīgu sirdi iebērs atpakaļ pie bāra stāvošajā stikla traukā. Pēc brīža viņa tos no turienes atkal pagrābs, lai piedāvātu aperitīvu kārtējam upurim…

Neticiet uzrakstiem grill! Šašliks ir latviešu nacionālais ēdiens, ne beļģu. Grill viņu izpratnē var izrādīties arī kāds pašķīdis mērcē peldošs gaļas gabals (karbonāde laikam)… Lai saprastu, ko jums piedāvā ēdienkarte, pirms brauciena uz Briseli atsvaidziniet franču valodas zināšanas. Vairākums tūristiem domāto restorānu ēdienkaršu ir sastādītas franču un flāmu valodā. Šķiet, šī stratēģija tiek izmantota, lai iebarotu tūristiem nevis to, ko viņi vēlas, bet gan to, kas tobrīd čurkst mikroviļņu krāsnī.

Par grieķu un ķīniešu restorāniņiem neizteikšos – tie ir tādi kā visur, kur grieķu krodziņā par iekšārāvēju strādā afroeiropietis vai ķīniešu restorāna pavāre – blondīne ar nepārprotami eiropeiskiem sejas vaibstiem. Itāliešu krodziņos šo rindu autors neiegāja, lai neapgānītu skaistās atmiņas par lielajām vēdergraizēm pēc kāda itāliešu ūķa Francijas galvaspilsētā. Tās īpašnieks toreiz pēc pusstundu gara, sirdi plosoša story par to, kā viņa dārgā sieviņa pati ar savām maigajām rokām mīca makaronus un cik rūpīgi viņa to dara, pacienāja ar spageti no paciņas ar Latvijā labi pazīstamo zīmolu Pasta Zara…

Varētu jau teikt – štrunts par bitēm, bet taupīgais latvieša prāts, redzot šīs mikroviļņu virtuves viltības un sastatot to ar rēķinu vismaz 20 eiro robežās, sāk zvanīt neapmierinātības zvanus.

Paēst, protams, Briselē var, tomēr atrast kaut ko tādu, kas, rakstot šīs rindas, liktu iekurkstēties vēderam un mutē saskriet siekalām, neizdevās.

Alus Brisele

Beļģi esot lieli alus darītāji, bet alus šķirņu tik daudz, ka vienu gadu katru dienu varot dzert citas markas miestiņu. Vismaz tā viņi paši apgalvo. Manuprāt, beļģu attieksme pret alu tomēr ir postmodernistiska un bez vajadzīgās pietātes. Ja kādreiz padomju armijas folklora vēstīja, ka jebkurš īsts hohols pratīšot izdzīt kandžu pat no taburetes kājas un veļaspulvera, tad beļģi alu tecina ar tādu pašu filozofiju.

Degustējot beļģu alu, der pievērst uzmanību tā aprakstam. Tradicionālais gaišais vai tumšais te izsaka maz, jo šajā valstī ir ķiršu, persiku un sazin vēl kādu augļu alus. Tāpēc nebrīnieties, ja pēc vieglprātīgi pasūtītā beer jums atnesīs glāzē kaut ko rozīgai limonādei līdzīgu, kas turklāt pēc garšas atgādina labi sarūgušu kompotu. Tāpat obligāti jāpievērš uzmanība alus stiprumam. Ja kaimiņzemes Krievijas šņabdeguņi nesen bija sašutuši par kāda brūža zaimojošajiem plāniem tecināt 20 grādu stipru alu, beļģiem 20 collu ir dienišķa lieta. Alus stiprums patiesi svārstās no ierūguša kvasiņa līdz minētajai atzīmei.

Lai gan vēl viena beļģu krodziņu nesaprotamā nacionālā īpatnība ir pudeļu alus pārsvars, vairākas viņu šķirnes ir nogaršošanas vērtas. Jāatceras vien – ap centrālo laukumu puslitrs dzēriena var maksāt līdz 6,50 eiro.

Beļģu alus degustācijai ir kāda blakne. Nogaršojis vienu šķirni, otro, trešo, sāc saprast, kāpēc šīs pilsētas simbols ir strūklaka – čurājošs puisēns (feministes uzstādījušas arī čurājošu meitenīti, bet kinologi – čurājošu sunīti). Tualešu jautājums Briselē ir nostādīts tā, ka pat krodziņā jums par tās apmeklējumu var iznākt samaksāt puseiro. Tad jau arī nav jābrīnās, pievakarē pilsētas centrā redzot ne vien čurājošas strūklakas, bet arī čurājošus onkuļus padārgās žaketēs, un par to, ka smalkās Beļģijas galvaspilsētas ielās dažuviet nepārprotami ož pēc urīna.

Naksnīgā Brisele

Skaistu ainavu cienītājiem noteikti var ieteikt pastaigu pa satumsušās Briseles centru. Pilsētas tēvi naudu ēku apgaismošanai nav žēlojuši. Dienā pat pārāk uzfrizētie un sapostie arhitektūras pieminekļi, īpaši tie, kas pieder gotiskajam stilam, satumstot atklāj savas neskaitāmās krāšņās cakas un majestātiskos veidojumus.

Ejot pa Briseles centru, jebkurā diennakts laikā pārsteidz neskaitāmie tēlnieciskie objekti, gan vēsturiski, gan nesenā pagātnē uzstādīti. Ja Rīgas centrā visus uzrunā viens pats Padegs, tad nepārspīlējot var teikt, ka Briseles centrā šādu interesantu un uzrunājošu objektu ir desmitiem.

Turpinot salīdzinājumu ar mūsu galvaspilsētu, Briseles centram noteikti par labu nāk tas, ka tur nevazājas seksuāli norūpējušies paplukuši angļu proletārieši, kas atbraukuši pēc tikpat lētām meitenēm. Arī mīlas priesterienes nedemonstrē sevi klubu skatlogos un uz ielu stūriem tūristiem atklātu ai ļuļū nepiedāvā. Lai gan suņu saimnieki vismaz teorētiski staigā saviem krančiem pakaļ ar kulītēm, vērts pievērst uzmanību tam, kur sperat kāju. Briseles trotuāri, tāpat kā Rīgas, mēdz būt mīnēti.

Par klubu dzīvi īsā brauciena laikā šo rindu autoram liela skaidrība neradās – iestādījums netālu no pilsētas centrālā laukuma ar uzrakstu Disco cafe dārdināja kādu šausminošu franču gabalu no sērijas man nomira sunītis, kas savas patētikas dēļ piestāvētu Josifam Kobzonam, Jazz club savukārt patiesi spēlēja džezu dzīvajā izpildījumā.

Muzeju un parku Brisele

Muzeju šajā pilsētā ir daudz, tomēr, ja esat to fans, taujājiet informācijas centrā pēc t. s. muzeju kartes, kas dod iespēju par 30 eiro apmeklēt visus pilsētas muzejus triju dienu laikā. Būs lētāk. Būtu grēks saksofona dzimtenē Beļģijā neaiziet uz Mūzikas instrumentu muzeju, tikko atjaunoto un spoži mirdzošo Atomikumu, bet vēl jau ir mākslas, Āfrikas, kara, tehnikas un citi muzeji (pirmdienās slēgti).

Īpašs stāsts ir Briseles parki. Šīs pilsētas simbols 21. gadsimtā nenoliedzami ir ceļamkrāns un būvbedre, tomēr zaļā zona tiek uzskatīta par neaizskaramu. Sevišķa bauda to vērot ir tagad, pavasarī, kad Latvijā vēl kaili koku zari.

Unikāls muzeja paveids Briselē ir Eiropas Parlaments. Nesmejieties! Vienreiz mūžā šo priekšnesumu der apskatīt katram, kaut vai lai saprastu, kur īsti mēs esam iestājušies. Iespēja individuālajiem apmeklētājiem tiek dota divreiz dienā – tā ietver arī lekciju par Eiropas Savienību.

Sākt Briseles iekarošanu der ar labas kartes iegādi, tās izpēti un šķietami banālo city tour divstāvu autobusā (16 eiro). Tas palīdzēs orientēties neregulārās formas pilsētas kvartālos, apskatīt vietējos arhitektūras brīnumus un noklausīties ļoti sakarīgu informāciju par Briseli (tiek piedāvāts tulkojums septiņās valodās).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: