Lugano un Itālijas ziemeļi par lētajām Ryanair biļetēm

Ceļojuma stāsta autore Sandra Miķelsone

Lugano ezersIeinteresējušies par Ryanair lētajām aviobiļetēm, iegādājāmies biļetes uz Milānu, precīzāk – Bergamo. Man pašai 2 biļetes turp un atpakaļ izmaksāja 75Ls, bet manai māsai – 60Ls, jo viņa maksāja ar citu karti. (Tā jau notiek, ja noteikumus izlasa tikai tad, kad viss jau padarīts.  )

Ielidojām Bergamo bez aizkavēšanās, pat ātrāk, kā bija paredzēts. Turpat, pa ceļam uz izeju, ieraudzījām biļešu kases autobusam, kas ved uz Milānas dzelzceļa staciju. Pārdevējam radās aizdomas, ka brašais jauneklis – māsas dēls – nav 11 gadu vecs, bet kad sākām meklēt pasi, tomēr noticēja.
Pa ceļam uz Milānu viena vienīga „rūpnieciskā” ainava, nekādu dabas skatu vai kaut kā cita, ko būtu interesanti redzēt. Māsa paziņoja, ka nekad neņemtos šeit braukt ar mašīnu, toties mūsu autobusa šoferis tikai „pīpinot” lavierēja starp mašīnām – viņiem tas skaitās pilnīgi normāli.
Kad beidzot nonācām Milānas stacijā, devāmies uz kasēm, lai nopirktu vilciena biļetes uz Lugano. Tieši šeit mums pirmo reizi tika dota iespēja saprast, ka esam Itālijā – kasieris mūs apkrāpa par ~5 euro. (Paprasīja lielāku summu, kā sanāk, ja saskaita uz biļetēm rakstītās cenas kopā.) Tiesa gan, to mēs secinājām tikai vakarā, viesnīcā, pārskaitot naudu. Izdarām secinājumus – biļetes drošāk pirkt biļešu automātā un vairāk jāuzmanās (  ).
Tālāk notika diezgan ilga grozīšanās uz vietas, kamēr beidzot izdevās atrast pareizo vagonu un vietas. T.i. diezgan ilgi nebija īsti skaidrs, vai esam iekāpuši pareizajā vagonā + apsēdušies pareizajās vietās. Tā kā ārā neviens nedzina, nospriedām, ka laimīgā kārtā mums izdevies atrast pareizās vietas. Bez starpgadījumiem aizbraucām līdz Lugano. Tur ieradušies, sākām meklēt viesnīcu, kas atrodas…kaut kur lejā (  ), pēc kartes spriežot, netālu no parka. Tas, ka tajā milzīgajā mazu ieliņu labirintā jācenšas virzīties uz ezera pusi, mums bija skaidrs uzreiz. Nākamajās dienās pārvietošanās pa Lugano bija vieglāka un ātrāka, jo bijām atklājuši kāpnītes un celiņus, kas veda pa taisno lejā un mums vairs nenācās zigzagā soļot pa ieliņām. Tad nu, tā lavierējot, beidzot izkļuvām uz lielās ielas, kas ved tieši gar ezeru. Un – te atkal veiksme (tā mūs nepameta visu šo ceļojuma laiku) – tieši brīdī, kad sākām domāt, kur īsti atrodas viesnīca, ceļā pagadījās tūrisma informācijas birojs, kur laipna darbiniece mums iedeva labāku Lugano karti un iezīmēja tajā vietu, kur atrodas viesnīca un parādīja, pa kuru ceļu mums jāiet.

Draugu ieteiktā Pestalozzi viesnīca ir tiešām laba. 3 diennaktis 4 personām izmaksāja 374 euro(pēc kursa, jo vispār cenas ir frankos). Brokastis iekļautas cenā, 2 tualetes un 2 dušas koridorā, bet tas netraucēja, jo mēs tajā koridorā bijām tikpat kā vienīgie. Brokastīs – jogurti, kruasāni, sieriņi, brokastu pārslas, kafija vai šokolāde (pēc izvēles), sula.
Tātad… Piereģistrējušies viesnīcā, atstājām tajā mantas un devāmies pastaigā pa Lugano. Acis gan visu laiku griezās uz ezera un kalnu pusi un nebeidzām vien priecāties par brīnišķīgajiem skatiem un ielu tīrību!
Nākamajā rītā ap sešiem mūs pamodināja čaklie šveiciešu ielu tīrītāji un atkritumu izvedēji.
Devāmies uz kuģīša piestātni, kura atrodas ļoti tuvu viesnīcai. Biļešu pārdevēja, uzzinājusi, ka esam nolēmuši doties uz miniatūru muzeju, pārdeva mums kuģīša biļetes + ieejas biļetes muzejā, kas pārrēķinot sanāk manāmi lētāk, nekā tad, ja biļetes būtu pirkuši atsevišķi.

Pusstundas brauciens ar kuģīti tika pavadīts priecājoties par burvīgajām ainavām un fotografējot, fotografējot…
Apskatot Melides miniatūru muzeju „Šveice miniatūrā”, kļuva skaidrs, ka Šveicē ir ļoti daudz skaistu vietu, kuras noteikti vajadzētu apskatīt un, ka mēs noteikti gribētu šajā valstī ierasties vēl kādu reizi.
Pēc muzeja apskatīšanas devāmies meklēt staciju, kuru arī veiksmīgi un ātri atradām. Nonākuši stacijā, secinājām, ka šeit nav kases – ir tikai biļešu automāti. Tā kā mēs īsti nezinājām, kā ar tiem jārīkojas, gājām meklēt palīdzību, un jau kārtējo reizi uzdūrāmies tūrisma informācijas birojam, kurā jau atkal bija ļoti laipna darbiniece, kura aizslēdza savu biroju un devās mums palīgā ar šo „ļoti sarežģīto” tehniku.
Starp citu, Šveicē bērni līdz 15 gadu vecumam ar vilcienu brauc par brīvu, tā ka biļetes šeit jāpērk bija tikai mums – pieaugušajiem.

Vēl viena no mūsu veiksmēm bija tā, ka kāds laipns kungs mums parādīja kurā vilcienā mums jāiekāpj un kurā pieturā jāizkāpj. Bet vispāt vagonos bija vairāki tablo,kuros parādijās esošā stacija un nākamās 5,kas vēl būs.
Izkāpuši no vilciena, devāmies uz Monte Tamaro (2000m augsts), kur draugi ieteica apmeklēt rodeļu trasi (800m gara). Ar funikulieri (pacēlāju) mēs tikām uzvesti gan augšā, gan pēc tam arī lejā. Lielākie braucēji, protams, bija bērni (5 braucieni 22 euro). Bet spriežot pēc spiedzieniem, kas skanēja no kalna, nauda netika samaksāta veltīgi.
Kalnu vietām klāj sniegs. Ja nebūtu to jau atskatījušies Latvijā, varētu aiziet pa celiņu uz priekšu un aptaustīt. Kamēr staigājām pa kalna virsotni ,brīžiem uznāca ne ta migla, ne ta mākonis – bija gandrīz neiespējami kaut ko ieraudzīt un aukstums traucēja ilgāk pastāvēt augšā un papriecāties par ainavām.

Kamēr mēs fotografējāmies pie savdabīgās baznīcas, par mums ieinteresējās kazas, kuru zvaniņu skaņas bija dzirdamas jau pa gabalu. Pēc brīža bijām drosmīgāko kazu aplenkumā. Viena no tām pat pamanījās paņemt zemē nolikto somu, kurā atradās maize. Labi, ka nepaņēma to, kurā pases u.c. dokumenti bija.
Interesanti, ko teiktu ierēdņi, kad paskaidrojumā būtu rakstīts, ka pases apēda kazas….
Uz Lugano atpakaļ devāmies ar vilcienu, pa ceļam uz viesnīcu mūs sasniedza lietusgāzes. Izvilkām no somām lietusmēteļus un ,ieinteresētu skatienu pavadīti, devāmies tālāk uz viesnīcu – šādus aksesuārus šeit laikam neizmanto, vismaz nevienam citam neko tādu neredzējām.( Nākošajā dienā bērni, ar lietusmētelīšiem mugurā, nostājušies pie kādas kafejnīcas durvīm, lai paglābtos no lietus, izraisīja pat visas kafejnīcas personāla interesi.)
Nākamajā dienā ar kājām devāmies uz Kastaņjolu. Pa ceļam nonācām pie Raiņa un Aspazijas muzeja. (Tajā dienā gan muzejs bija slēgts, jo tas strādā tikai darbadienās.) Otrā muzeja pusē atradām piemiņas plāksni Rainim un Aspazijai.
Tālāk pa kalnu un līkloču ceļiem nonācām pie pacēlāja-funikuliera, ar ko uzbraucām augšā – Monte Brē kalnā.
Nonākuši virsotnē, sekojām ceļa rādītājiem ar izslēgšanas metodi – tā kā restorānu mums nevajadzēja (tas arī bija slēgts  ), tad devāmies vienīgajā iespējamajā virzienā.

Pa ceļam nevarēju saprast, kas nav ēdis, bet vietām izmētājis uz takas ķiršus. Izrādās – tie tur aug!  To, protams, pamanām tikai pēc skaistā Brē ciemata, kas pilns ar romantiskām ieliņām, mākslinieciskiem skatu leņķiem un mākslinieku darbiem ,sākot no sīkiem veidojumiem, līdz pat lielām figūrām.
Kamēr ap vienu no tām rīkojām kārtējo fotosesiju, pienāk kāds vīrietis. Pēc ļoti smagas skaidrošanās (Ko lai dara, ja ar angļu valodu tā pašvakāk…) viņam izdevās mums ieskaidrot, ka viņš ir tas, kurš šo figūru taisījis un meita priecīgi nofotografējās ar viņu.
Kad vēl un vēlreiz visas ciemata ieliņas bijām izstaigājuši, arvien atklājot kaut ko jaunu un kādu iepriekš nepamanītu vietu, dodamies pa taku lejup. Sākumā jau taka bija skaista, zālaina, atradām pat pieminētos ķiršu kokus. Ķirši tiešām saldi. Tālāk taka kļuva smilšaini – akmeņaina, sīkie akmeņi slīdēja un bija jāuzmanās, lai nekristu. Visapkārt mežs, skaistuma vairs nekāda…un tā 2 stundas lejup pa zigzaga taku. Un ezers arvien vēl tālu lejā. Lai nu kāds vēl pasaka, ka lejup kāpt ir vieglāk nekā augšā! Nākošajā dienā kāju muskuļi sāpēja diezgan neparastās vietās… Takas beigu daļā, grūtībām pievienojās lietus un skaistajam Gandrijas ciematam bridām cauri „šļerkstoši” un lietusmēteļos tīti. Toties saules un lietus mija mūs iepriecināja ar 2 varavīksnēm (reizē!  ) pār ezeru, ko novērojām ejot atpakaļ uz Lugano, gar ezeru, pa Olīvu taku,kas ved no Gandrijas ciemata uz Kastaņjolu.
Pēc šīm, patiešām smagajām, grūtībām, jutāmies nopelnījuši vakariņas Makdonaldā. (Veikalā baltmaizes kukulis maksā, mūsu naudā pārrēķinot – 1.80Ls). Un cenas Makdonaldā bija, var teikt, gandrīz tādas pašas kā pie mums.
Nākošajā dienā samaksājām par viesnīcu un kāpām augšā uz staciju. Šoreiz biļetes pirkām automātā – International trains – 2 adults 2 children (bērni skaitās līdz 15 gadiem) un „mazgājot rokas nevainībā, jo tā automātā bija rakstīts”, braucām atpakaļ uz Milānu.

Jāpiebilst, ka kontrole Šveicē nebija ne reizi, kaut gan draugiem esot bijusi.
Milānas stacijā atkal devāmies uz kasi cerībā izdabūt no viņiem internetā lasīto „family offer”- 20% atlaidi, ja brauc arī bērni. Tā vietā dabūjām biļeti ar papīrīti par 1euro par pakalpojumu kasē. Tā kā pirms braukšanas uz Lugano kasieris teica, ka neko „validēt” nevajag, neko nekur „nevalidējām” un kāpām vilcienā, kur pusceļā iekāpa kontrole. Tieši tad mēs uzzinājām, ka biļeti tomēr bija „jāvalidē”. Pēc diezgan ilgas un sarežģītas skaidrošanās (angļu valoda…) kontrolieris apžēlojas par blondajiem latvju tūristiem un tikai uzraksta kaut ko uz biļetes.
Tā… Laimīgi ieradušies Peschiera del Garda, gaidījām sarunāto sagaidītāju no Giada apartaments, taču neviens mūs tomēr nesagaidīja. No mobilā telefona sazvanīt nevarēju, un stacijā nekur telefona automātam karti nopirkt nevarēja. Nolēmām doties uz centra pusi, meklēt kādu vietu, kur varēs nopirkt telekarti, un arī aizrunātajam kempingam (rezerves variantam) bija jāatrodas tajā virzienā.
Samērā viegli un ātri atradām kempingu „Butterfly”, kur bija rezervētas vietas, bet tā arī nesamaksāju prasīto priekšapmaksu, jo negribējām maksāt bankai par pārskaitījumu.
Par laimi, meitene uzņemšanā pat atcerējās manu uzvārdu, un mājiņa vēl nebija atdota citiem. 150 eiro 4 cilvēkiem 3 naktis. Gultas veļa jāņem papildus, bet neviens ar to neuzbāžas, jāprasa pašiem. 10 eiro divvietīgā, 8 eiro par katru vienvietīgo. Kopā samaksājām 176 eiro.

Bērni bija sajūsmā, jo šeit, atšķirībā no paredzētā dzīvokļa, bija baseins, kuru gan 19:00 slēdz, tā kā nopeldēties dabūjām tikai vienu reizi, jo pārējos vakaros bijām atpakaļ pēc 20iem. Lai peldētos nepieciešama cepurīte. Gadījumā, ja nav, var nopirkt – 2.50 eiro.
Arī laiks vakarā ap astoņiem vairs nebija īpaši karsts, naktī pat bija auksts, bija jāmeklē sega. Ņo rīta līdz 9iem bija vēss, bet jakas līdz neņēmām, jo no 12 – 16iem bija īsts karstums – ap 29 grādi.

Nākošajā dienā ar bezmaksas autobusu no stacijas braucam uz Movieland – atrakciju parks ar apmēram 15 dažāda briesmīguma pakāpju atrakcijām. Kādas trīs bērniem līdz 140 cm, 3 slapjās, kad tevi apšļaksta dažādos veidos. Iesaka jau iegādāties lietusmēteli par 1 euro, bet man, piemēram, palika pilnīgi slapjas zeķes un kurpes (vismaz zeķītes izmazgājās un pēc tam saulītē izžāvējās ), kur nu nekāds lietusmētelis nepalīdzētu. Šausmu istaba, brīvais kritiens un karuseļi, kur paceļ un tur ar kājām gaisā bija visbaisākie. Pa vidu ik pa laikam iet visādi šovi – izrādītes ar dziesmiņām – Zorro, Pīters Pens, Rembo, Terminators u.c.
Pēc Movieland māsa ar bērniem devās uz Akvaparku. Tur skapīši, kur atstāt mantas jāizīrē, lētākais – 7 euro, uz maiņām sargājām mantas un braucām. Akvaparks īpaši neatšķiras no mūsu Līvu akvaparka. Vienīgi tur pilnīgi visas atrakcijas atrodas ārā.
Tikmēr es ar autobusu, apmēram 5 euro turp un atpakaļ, aizbraucu līdz Sirmionei un starplaikā starp turp un atpakaļ autobusu paspēju kārtīgi izstaigāt vecpilsētu – pili, drupas no romiešu laikiem u.t.t.

Nākošajā dienā no rīta ar regionale vilcienu devāmies uz Venēciju. Nopirkām vapareto – kanālu kuģīšu 12h biļeti par 16 euro, nekādu bērnu biļešu nav.
Aizbraucām līdz Svētā Marka laukumam, kur pabarojām baložus un nofotografējāmies ar tiem, pasēdējām uz kāpnītēm un paēdām līdzi paņemto pārtiku ,un tad…uz lielas plāksnes tieši sev priekšā ieraudzījām, ka esam izdarījuši visu ,kas aizliegts – barojuši baložus un sēdējuši un ēduši uz kāpnītēm.
Izpētījām karti un izlēmām, pa kādu ceļu iesim – novelkam kartē ceļu cauri salai uz piestātni, no kuras atiet kuģītis uz Murano un kartē visu laiku skatoties, paniski baidoties apmaldīties, devāmies cauri salai. Fotografēšana, forografēšana, fotografēšana, romantiskie kanāli, ieliņas, gondolas, saldējumi… mm…
Beidzot piestātne! Ar kuģīti aizbraucām līdz Murano. Kaut arī cieši biju apņēmusies nekādus suvenīrus nepirkt, 5 veikaliņiem garām varonīgi pagājusi, pie 6. apstājos un iekrītu kārdinājumā. Meita čīkst pēc rokassprādzes, beigās nopērkam gan to, gan suvenīrus, un es,liela tante, pat sniega bumbu ar Venēcijas attēliem.
Atpakaļ braucot izrādās, ka 42 iet gan uz stacijas laukumu, tikai uz pretējo pusi, kā mums vajag – met lielo loku ap salu. Pārlecam uz 1.,bet tas iet ļoti lēni un kļūst skaidrs, ka lēto regionale vilcienu esam nokavējuši. Labi, ka ir vēl 2 vilcieni rezervē, no tiem paspējām uz pēdējo 18.50. Piemaksājām kasē starpību, jo šis ir dārgais vilciens.
Otrā rītā kravājāmies, pēdējā ģenerālā tīrīšana,jo par mājiņas tīrīšanu negribam 30 eiro maksāt. Piemaskājām pārējo daļu klāt jau iemaksātajai 80 eiro drošības naudai. Viņi pa telefonu norīko pārbaudīt mājiņu, bet mums pat nav jāgaida rezultāti (vispār žēl, jo tikai vakarā atcerējos, ka aizmirsu ledusskapī Šveicē pirkto sieru.
Nu jau veikli iepirkām biļetes automātā, novalidējām,kā pienākas (Uz Venēciju braucot, vienai biļetei bijām nospieduši pareizo galu,bet 3 nepareizo).
Braucām ar vilcienu no Pesciera del Garda vispirms līdz Brescia, jo tiešo vilcienu uz Bergamo nav. Vilciens kavējās 15 minūtes. Tad no Brescia uz Bergamo.
Bergamo, jau laiku nekavējot, taisnā solī devāmies uz informācijas biroju pie stacijas, mums iedeva karti, atradām viesnīcu Alex@Angie . Izrādijās, ka esam ieradušies par agru. Meitenes, kas vēl tīra, angliski nerunāja, bet ar zīmēm izdevās sarunāt, ka viņas piezvana menedžerei, tā ieradās pāris minūšu laikā. Samaksājām, atstājām mantas un devāmies šopingā uz Orio del Soro centru. Veikalos vislielākā izvēle ir tīņiem – līdzīgi mūsu Spicei. Cenas no 7 eiro par topiņu līdz 30… Meita laimīga … Es nopirku apavus par 22 eiro,kas pie mums maksātu 25 latus.
Pēc iepirkšanās jaunatni atstājām viesnicā,pašas pastaigājām pa vecpilsētu – uzbraucām augšā ar funikulieri, apstaigājām pāris riņķus, cik nu piekusušās kājas atļāva. Ir jau arī vēls, tumšs un bērni jau sākuši uztraukties.
Viesnica, jeb b@b ir īstenībā vairāki dzīvokļi mājā, dizainiski intersanti iekārtoti, var iet ēst uz jumta terases, ir duša,vanna,tualete, gan kopīga ar citu istabu iemītniekiem. Bet dzīvoja tikai vienā istabā bez mums. Par 4 cilvēkiem samaksājām 100 euro, iekļautas arī nelielas brokastis – kruasāni,sausiņi,sula,tēja,ūdens.
No rīta agri uz staciju, no kuras jāatiet autobusam uz lidostu. Beigās aizbraucam ar taksi par 15 euro, jo nav īsti drošības vai autobuss būs vai ne.- 6.40 jau esam lidostā. Bagāžu kontrolēja vēl mazāk kā pie mums Rīgā, izmērus jau nu neviens tiešām nepārbaudija uz centimetriem. Zobupastu varēju arī viesnicā neatstāt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: