Brisele Ziemassvētku laikā

Uz Briseli braucu pēc Ziemassvētku noskaņas, gribēju pirmssvētku gaisotnē pastaigāt pa Ziemassvētku tirdziņiem, nopirkt dāvaniņas, veikalos dzirdēt Ziemassvētku dziesmas, bet nokļuvusi tur, sapratu – Briselē izpratne par Ziemassvētkiem ir ļoti tāla tai, kādu savā iztēlē to biju iedomājusies es. Man Brisele patīk, un es uz turieni pie savas drudzenītes braucu diezgan regulāri, bet tā arī nekad nebiju uzrakstīju pat īsu ceļojumu aprakstu par šo jauku pilsētiņu. Pēc šī ceļojuma beidzot laikam esmu savākusi pietiekoši daudz iespaidu, lai uzrakstītu kaut ko interesantu par šo pilsētu – Eiropas sirdi no ģeogrāfiskā skatupunkta.

Vispār Brisele nav tūristu iecienīts galamērķis, neskatoties uz to, ka tā ir ne mazāk skaista kā lielākā daļa Eiropas valstu galvaspilsētas. Saka, tajā neesot ko darīt. Iespējams, varētu tam piekrist, jo ja vien nestrādā kādā no Eiroparlamenta struktūrām vai daudzajām Eiropas komisijas ēkām, Briseli var iepazīt vienā dienā. Čiki-briki, no vienas metro līnijas pārsēdies otrā un dažu stundu laikā tā būs izbraukāta krustu šķērsu. Metro ir tā vieta, kurā ļoti labi var novērot cilvēkus, un pavērojot, kāds sabiedrības slānis izkāpj un kāds iekāpj, saprast kādā no pilsētas rajoniem atrodies. No nabadzīgākajiem, līdz glaunākajiem. Principā jau Briselē visērtāk pārvietoties ar metro, tas tiešām ir ērts.

Iepriekšējās reizes kaut kā īpaši nesanāca vizināties ar sabiedrisko transportu, paspēju vienīgi ievērot to, ka tur ir internacionāla sabiedrība, ārkārtīgi mierīgi un atbrīvoti cilvēki, taču šoreiz izbaudīju šo prieku no cita aspekta, jo patiešām braucām daudz. Smejos, ka metro Briselē pazīstu labāk nekā sabiedrisko transportu pilsētā, kurā dzīvoju. Gals pie Atomium ir salīdzināms ar Maskačku. Brrrrr…. Tur ir tik daudz melno un pusčigānu, pilns ar musulmaņiem. Man pat brīžiem sākās nepatīkams satraukums, gribēju ierāpties savam ceļabiedram klēpī un aizvērt acis, nespējā izturēt kā man skatās virsū, vai arī skatoties uz lielajām daudzbērnu ģimenēm no izbijušajām franču kolonijām (alžīriešiem, afrikāņiem un tml.). Cik sapratu, Briselē visiem šiem cilvēkiem ir ļoti labi pabalsti, viņi visi runā franču valodā un jūtas kā mājās, tomēr atšķirība uzvedības kultūrā no baltajiem ir ļoti pamanāma. Man radās iespaids, ka viņi (pusčigāni) savus bērnus vispār neaudzina, tie visu laiku savā starpā kaujas, sit viens otram ar kulakiem pa galvu, seju un neiztiek, protams, bez spārdīšanās. Pats labākais ir tas, ka vecāki par to pilnīgi nesatraucas. Absolūts pofigs…, un vēl paši iesaistās mazajos kautiņos.

Ja runājam par cilvēkiem, tur man patīk melnādainie (jeb sarunvalodā nēģeri). Viņi ir tādi neatkarīgi un savā ziņā pat cēli – laikam viņi vislabāk zina, kā ir tad, kad tevī kāds ieurbies skatās, tāpēc arī paši nevienu ar saviem skatieniem neizaicina uz acu duēli! Ko nevar teikt par pusčigāniem – brrrrr… viņi tā urbjas acīs, ka gribas sākt raudāt, lai atkratītos no tā skatiena. Jā, un tur es vislabāk izjutu savu identitāti latviešu tautai! No domas vien, cik labi ir būt savā valstī, kopā ar saviem cilvēkiem, dzirdēt savu valodu – radās laimības sajūta. Briselē pārāk jaušams bezpersoniskums. Ir tā, ka nevar saprast, kas tad īsti ir Briseles pamatiedzīvotājs?!

Vispār par daudz ko man tur atlika pabrīnīties, bet ir ok…
Piemēram, ierastajā steigā ielidojuši Briselē, protams, ātrāk gribam nokļūt galā, tāpēc normālā tempā, ejam nopirkt autobusa biļeti, lai tiktu līdz Briselei. Rindā stāv 1 cilvēks. Autobuss atiet pēc 5 minūtēm. Ko dara pārdevēja? Čiksa stāv aiz letes un sarunājas ar savu čali, vēl kaut ko abi pabučojas, pasmejas.. Mēs jau dīdāmies, eu, come on, ātrāk, ātrāk, saraukusi vienu uzaci demonstratīvi rādu uz pulksteni, bet viņa vēsā mierā mīlinās tālāk. Ā, beidzot attapa, ka jāapkalpo vīrietis pirms mums, un tavu laimi, tad arī pievērsās mums.  Dodot biļeti viņa vēl nosaka, ka mums jābrauc ar autobusu pēc 45 minūtēm, jo šis autobuss jau būs pilns. Mums to varēja neteikt, jo vai tad latvietis gaidīs 45 minūtes, ja tev acu priekšā piebrauc autobuss un visiem ir vienādas tiesības iekāpt tajā iekšā?!

Vislabāk atmiņā par Briseli man palikusi ainiņa no pirmās reizes. The best, kur pie Atomium divi veci, sīciņi indiāņi tirgoja no krāsainiem striķīšiem sapītas kaut kādas aprocītes. Aprocītēm nebūtu ne vainas, ja vien… indiāņu onka turpat blakus precei savai iemīļotajai no galvas nelasītu ārā utis !!! No sākuma domāju, ka varbūt pārskatījos, bet nē… tas tik bija kuriozs. Abas ar draudzeni pat apstājāmies un mutes atpletušas skatījāmies. Jā, viss kā vajag būt. Izskatījās uz mata kā pērtiķēni zoodārzā. Atšķirība tikai tā, ka viņš nevis tās utis apēd, kā dara zoodārza iemītnieki, bet gan civilizēti saspiež ar nagu pret nagu. Man nenormāli gribējās to kadru nobildēt, bet palika žēl.., jo viņš tik sirsnīgi, ar tāāāādu mīlestību darīja to darbiņu (es domāju utu lasīšanu, nevis tirgošanos). Bet vai varat iedomāties tādu aprocīti nopirkt… ?!?!

Paši beļģi ir ļoti lēnīgi, mierīgi un rāmi. Nekur nesteidzas. Visos veikalos aprunājas ar pircējiem par laiku ārā un par suņiem, kaķiem (to mums rindā stāvot draudzenīte tulko), nekādas steigas, jo NAV ko nokavēt! Tas man vispār ļoti patīk daudz kur ārzemēs, ka cilvēki nesteidzas, neieciklējas uz sīkumiem, nestreso par lietām, kurām patiesībā nav nekās nozīmes.  Vēl mani, neteikšu, gluži ka pārsteidza, bet ievēroju – ka viņiem veikalos uz grīdas mētājas apģērba gabali. Pircēju nevērības dēļ tie mierīgi saslīgst no pakaramajiem uz grīdas, bet neviens uz to neiespringst. Man pat vienā brīdī palika tā neērti…, kaut ko ņemu – skatos, vienreiz nokrīt drēbe (bet ne tā, ko es ņemu, vienkārši kaut kura blakus) – paceļu, otrreiz kaut kas noslīd – paceļu, kad gribu celt nākošo drēbes gabalu, pienāk klāt viena no pārdevējām izņem man to no rokām un pateikdamās atvainojas, par to, ka man pašai jāceļ drēbes… ?!?! Iepirkšanās tur nav lēta, bet arī dārga nav.😉

Runājot par apskates objektiem.
Pilsētā ir vairāki savos apmēros grandiozi objekti – piemēram Briseles simbols – 103 m augstā dzelzs atoma skulptūra Atomium, visdziļākais baseins pasaulē Nemo 33 (kāpēc nosaukums Nemo 33, tāpēc, ka tieši nosaukumā norādīts tā dziļums). Uz šo baseinu brauc draiveri no visas pasaules, bet ja pats neesi nirējs, vari kafejnīcā malkojot tēju skatīties kā to dara citi. Skatoties no ārpuses šis baseins izskatās kā nogrimusi pilsēta…, lielās Eiroparlamenta un daudzo komisiju ēkas, pilsētas daļa, kas saucas Briseles Manhatena. Ļoti skaists viņiem ir rātslaukums. Tiešām ĻOTI skaists. Mazāks nekā Rīgā Doma laukums, bet tāds ļoti kompakts. Un visas ēkas, kas ieskauj šo laukumu savā arhitektūrā ir pārsteidzošas. Pēdējā albūma bildē ir redzams Rātsnams, uz kura galvenās sienas tagad uz Ziemassvētku laiku notiek fantastisks gaismu šovs. Jē…. tas man patika!

Ejot no rātslaukuma dziļāk iekšā vecpilsētā viņiem sienā ir skulptūriņa – bronzas (varbūt zelta?! Īsti neatceros) sieviete un bērna galviņa, kuru jānoglāsta un jāiedomājas vēlēšanās – tā piepildīšoties.

Vispār, kā stāsta draudzenīte, Briselei nav arhitektoniskās vērtības, ja, protams, nesakaita vecpilsētu. Tur ir tā, uzceļ lielu ēku, pēc tam nojauc, un uzceļ tās vietā kaut ko jaunu. Nav iemesla neticēt, jo pa visu pilsētu, veries uz kuru pusi gribi, slienās dzelteni un sarkani ceļamkrāni.

Oi, gandrīz aizmirsu čurājošo puisīti. Tas nu gan ir čalis. Katru reizi ieģērbts citā tērpā. Un vispār – viņš ir ļoti maziņš. Kad pirmajā reizē draudzenīte mani sauca uz to paskatīties, es ar pirmo skatienu nemaz to neieraudzīju, un caur galvu izskrēja doma, ka tam te vajadzēja būt, bet laikam tas ir nozagts.😀

Ejot pa zivju restorānu ieliņu iegriežoties vienā 50 m garā ieliņā var atrast arī čurājošo meitenīti.  Tā nu gan ir izvirtusi. Nekautrējas tādā pozā rādīties visai pasaulei. 

Šis brauciens uz Briseli man atmiņā paliks uz mūžu, jo pirmo reizi pārlidojumiem nolēmu izmēģināt Ryanair pakalpojumus (jāpiebilst, ka laikam arī pēdējo), un šīs izvēles rezultātā mēs mājup ceļojām ne vairāk, ne mazāk kā 3 dienas! Neplānots starpgadījums, kā rezultātā mēs mājās varējām tikt, ar tā saucamo tuvāko reisu, tikai pēc 3 dienām no Diseldorfas. Bet kā vienmēr, katrā sliktumā ir apslēpts LIELS labums – galvenais ir to ieraudzīt. Pa ceļam uz Vāciju es iepazinos ar kādu ļoti jauku un sirsnīgu meiteni… (domāju, tā nebija nejaušība) un pats galvenais – atradu to, pēc kā patiesībā braucu – pēc Ziemassvētku fīlinga, ko pavisam noteikti var noķert Vācijā… bet tas jau ir cits stāsts!

Raksta autors Olita Supe

Pirmavots tavavieta.lv

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: